Viņpasaules noslēpumi

Viņpasaules noslēpumi 1/3 

Ieva Ramane

Kanādas 19.gs. psihologs R. Beks 1872. gadā 35 gadu vecumā piedzīvo apskaidrības mirkli, kuru apraksta monogrāfijā ”Kosmiskā apziņa”. Lūk, kā autors apraksta šo mirkli: viņa prāts bija noskaņots klusi un mierīgi, atrazdamies ideju, tēlu un emociju dziļā iespaidā, kuras bija izraisījusi lasīšana un sarunas. Viņš bija mierīgā, gandrīz pasīva prieka stāvoklī. Pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma viņš ieraudzīja sevi it kā ieskautu liesmu krāsas mākonī. Pirmajā mirklī viņam šķita, ka tas ir pēkšņi lielā pilsētā uzliesmojošs ugunsgrēks; taču tūdaļ viņš][ saprata, ka gaisma ir iedegusies viņā pašā. Tūlīt pēc tam parādījās sajūsmas, milzīga prieka sajūta, kam sekoja intelektuāla apgaismība, kuru aprakstīt ir neiespējami. Viņa prātu apgaismoja Bramiskā Starojuma acumirklīgais zibens, kurš uz visiem laikiem apgaismoja viņa dzīvi; viņa sirdī iepilēja Bramiskās Svētlaimes piliens, kurš tajā mūžīgi atstāja debesu izjūtu. Starp citām lietām, kuras viņš nevarēja pieņemt bez apliecinājuma, bet kuras viņš ieraudzīja un uzzināja, bija skaidra apziņa, ka kosmoss ir nevis nedzīva matērija, bet gan dzīva klātbūtne, ka cilvēka gars ir mūžīgs un Visums veidots un radīts tā, ka, bez šaubām, viss darbojas kopēji ikkatra un kopējam labumam, ka pasaules pamatprincips ir tas, ko mēs saucam par mīlestību, un ka rezultātā ikviena no mums laime ir absolūti neapšaubāma. Apskaidrība ilga tikai dažus mirkļus, taču tā atstāja tādas neizdzēšamas pēdas, ka viņš vairs nekad nespēja aizmirst tajā īsajā mirklī redzēto un uzzināto, tāpat kā nespēja apšaubīt tā patiesumu, kas tobrīd parādījās viņa prātam. Ne tajā naktī, ne arī pēc tam šī pieredze nekad neatkārtojās.

 

Dzīvojam interesantā, pārmaiņām bagātā laikā. Kas vakar šķita svarīgs, šodien ir mazsvarīgs. Mainās likumi, valdība, gada laiki – mainās viss. Bez konfliktu situācijām no mūsu dzīves prom aiziet cilvēki, apstākļi, pārliecības, stereotipi, kuri vakar šķita absolūti nepieciešami – tādējādi dodot vietu jaunajam. Acīmredzot ir Kāds, kas to dara, bet mums atliek vai nu tam ar prieku un paļāvību ļauties, vai, dusmīgi un skaļi kliedzot, pretoties.

Dzīvojam valstī, kurā dominē intelekts – jūtām, emocijām vieta atvēlēta nav. Pagaidām. Tāpēc lielākā daļa no mums, saņemot kādu netaustāmu, nesaklausāmu, neredzamu ziņu, pakļaujas prātaun nezināšanas konstrukcijām, vēsti noliek malā ar domu– tas nevar būt! Tomēr starp mums ir cilvēki, kuri māk un zina, kā šos vēstījumus skaidrot, kā arī atšķirt fantāzijas radīto no vēstīm, kuras tiek sūtītas ar Mērķi. Ezotēriķi to sauc par gaišredzību, ceļojumiem astrālā, apgaismību, apskaidrotību, tiešo kanālu, pieslēgšanos. Ir cilvēki, kuri vēstis saņem regulāri, citi – vienreiz dzīvē. Parasti tas notiek kādu blakus apstākļu dēļ – smagi dzīves pārbaudījumi, klīniskā nāve, zibens spēriens, slimības utt. Ir arī gadījumi, kad tas notiek bez redzamiem iemesliem. Rezultāts ir viens – notiek krasas izmaiņas cilvēka domāšanā, dzīves stilā, arī veselībā. Saņemtā ziņa pārņem cilvēku, viņš vēlas ar to dalīties. Pārējiem atliek vai nu uzklausīt, iedziļināties, noticēt un skatīt, kā to izmantot savā, citu labā, vai kā Neticīgajam Tomam nogrozīt galvu: tā nu tev ticēšu...Izvēle katram sava.

Kā notiek ziņu saņemšana, ko tās dod, kādas ir sajūtas pirms un pēc, kas mainās un galu galā, kur to visu likt, uzzināt dodos pie dziednieka, mistiķa, okultista un gaišreģa Alda Ķeviņa.

Ja pazūd cilvēks, manta un iet laiks, bet nekas nemainās, cilvēki nereti meklē palīdzību pie dziedniekiem, gaišreģiem. Esmu dzirdējusi, ka tādos brīžos gaišreģi saņem ziņas, redz attēlus, vietu. Vai tev ir pieredze šādos gadījumos?

Ir, bet netīk man ar to nodarboties. Parasti tas ir saistīts ar kriminogēno sfēru – tur darbs policijai. Agrāk ar to nodarbojos. Tagad esmu sapratis, ka tam, kam jāiet prom ir jāaiziet un nav vēlams tur iesaistīties.

Bet tomēr... Ja nu ir gadījums, kad var ko līdzēt, bet tas laicīgi netiek izdarīts un sekas ir neatgriezeniskas.

Reiz palīdzību meklēja pazuduša puiša radinieki. Es redzēju viņu iestrēgušu starp ūdens zālēm, dzīvu. Norādītajā vietā zēns tika atrasts. Makšķerējot bija kļuvis slikti ar sirdi. Bet man ir cits piemērs: gāju kopā ar visnotaļ viedu cilvēku. Ievēroju, ka pāri ceļam rāpo gliemezis. Strauji apstājos un gliemezi noliku maliņā. Man tika uzdots jautājums, kāpēc? Vecais vīrs, pēc maniem paskaidrojumiem, teica: nedari tā. Varbūt šis gliemezis izvēlējās šādu ceļu, lai atbrīvotos no apnikušā ietērpa, lai pārtaptu par ko citu. Vispār tas viss ir tik sarežģīti. Visiem ir zināms teiciens: „Bez Dieva ziņas pat matiņš no galvas nenokrīt!”. Viss notiek likumsakarīgi. Cēloņi jāmeklē, karmiskās saistības. Labāk parunāsim par ko citu!

Labi, bet runāsim par to, kas dotajā brīdī cilvēkiem svarīgs.

Pirmais, kas cilvēkiem būtu ļoti svarīgi –iemācīties stabili stāvēt uz zemes, būt drošiem, pārliecinātiem, dzīvot tagadnē. Ir viegls, visiem izpildāms vingrinājums -sajust kājas, kā kājas atspiežas pret zemi. Nav jābūt pie zemes tieši – kāju pēdām jāatspiežas pret pamatni. Tā var būt mašīna, lidmašīna, vilciens. Var gulēt gultā un sajust kāju pēdas. Tajā brīdī, kad cilvēks sajūt kāju pēdas, viņš ir sevī; pārstāj risināt problēmas, stresot, vaimanāt. Tas ir tas noslēpumainais, ko daudzi cilvēki domā zem teiciena: atrasties šeit un tagad. Cilvēks nespēj atrasties šeit un tagad, ja ir doma: man jārisina problēmas, jādomā, jāanalizē, jākritizē, jābaidās. Atrazdamies kāju pēdās, cilvēks ir savienots ar savu zemes sargeņģeli. Katram cilvēkam ir vairāki sargeņģeļi, bet viens no viņiem ir 60 cm zem kāju pēdām. Otrs sargeņģelis ir virs galvas – apmēram 60 cm augstumā. Mēs nevaram lūgt Dievu, mest krustus un teikt, ka ejam tikai garīgas izaugsmes ceļus, ka savienojamies ar Dievu, Kosmosu, aizmirstot, ka stāvam uz zemes. Vai koks aug ar galotni zemē? Tas nebūs īsts koks. Zeme – šī planēta ir mūsu Māte un mums ir jāmēģina viņu sajust. Tikko mēs esam vienoti ar savu zemes sargeņģeli, viņš lielos priekos sadodas rokas ar mūsu kosmisko sargeņģeli un ķermenī iestājas līdzsvars. To sauc par atrašanos šeit un tagad. Labi, ja tādos brīžos rokās jūtam atbalsi kā elektrību, magnētu. Un, ja šis magnēts vēl aiziet matu galiņos, matos, tad ir zināms, ka šim cilvēkam eņģeļi ir sadevušies rokās. Lielāko tiesu cilvēki risina politiskas problēmas, tad sadzīves problēmas, kreņķējas par nākotni, kas vēl nav atnākusi, pārdzīvo par to. Doma - kāpēc es to teicu, kā uz mani tagad skatīsies, kāpēc es tā darīju, - pati par sevi ir postoša. Visur runā – pārstājiet domāt, bet tas nav iespējams. Toties ir fantastiska meditācija – atrodies kāju pēdās! Katrs to var izmēģināt un sajust, kas mainās – kā sajūtās, tā notikumos.

Otrs, kas ir ļoti svarīgs Latvijai - Latvijā cilvēki neprot smieties, viņi vispār neprot - sēž kā ūdeni mutē ieņēmuši vai lineālu norijuši, viņi ir stīvi, pasmaida pieklājības pēc. Krievu tautības cilvēki izsmejas, viņiem ir visādi pasākumi. Tu skaties uz viņiem – viņi smejas. Latviešiem, lielā pulkā – ja kāds sāk skaļi smieties – tas ir brīnums! Nav viegluma. Kur ir saspringtība, smagums, tur ienāk nomāktība, depresija, neticība, šaubas, bailes, slimības. Ķermenis uzkarst. Kāda vieta ķermenī vienmēr ir vājāka. Tur sākas tāda kā maizes rūgšana abrā. Siltums ir, viss tā kā vajag, maizes klaips top lielāks. Vairāk nekas nav vajadzīgs – ir iedota sakne, ieraugs. Ieraugs var būt jebkāds - viena tante teica: ak, tu vecā ragana! Kas es tev par raganu, es nāku atpakaļ, pati tu tāda esi! Tajā brīdī gudrs cilvēks atver savu enerģētisko lauku un saka: nāc, nāc pastrebies, tev trūkst enerģija. 

Man ir bijuši pacienti, kuri stāsta, ka savādāk nevar – vajag par kādu pazoboties! It īpaši tad, kad nav spēka, viņš ņem unpazobojas par kādu. Tā nevainīgi. Tas aiziet trīcēdams, bet zobotājam laba sajūta – it kā būtu labi paēdis.

Man arī tā reizēm ir. Kas tur slikts? Es taču to nedaru no ļauna prāta. Vai nedrīkst?

Nedrīkst. Apvainosies. Ja apvainosies, tu ar to cilvēku esi karmiski saistīta. Viens no maniem modeļiem ir, ka cilvēkiem būtu jādzīvo laimes sajūtā, pieņemot otru kāds viņš ir, nesarežģot otram dzīvi ar savām mācībām, lietām vai arī mēģinot būt pārgudrs, mācīt viņu pareizi dzīvot. Es pats mēģinu atbrīvoties no šī netikuma. Pietiekami daudz esmu citus mācījis. Cilvēks ir brīva būtne, viņam ir tiesības pieņemt savus lēmumus. Ja arī tie ir nepareizi, tie ir viņa lēmumi un viņam ir vajadzīgs tos izdzīvot. Mēs katrā ziņā mēģinam kādam sajaukt dzīvi. Man zvana kāda sieviete un saka: mans bērns neaug, viņš vispār neēd, ārsts saka, ka jādod hormonu preparāti. Tagad nāk bērni – ne tikai indigo, bet arī kristāliskie. Viņi vispār neko neēd, ja vecāki nesabojā. Viņi pārtiek no magnētiskā režģa enerģijas.

Cilvēka zemes eņģelis beidzot ir atzīts, ar kājām viņš ir sajusts, savienojies lielā laimē ar augšējo eņģeli – viņi ir brāļi vai māsas. Tas cilvēkiem ir lemts no visaugstākajām sfērām, radības sākuma. Cilvēks risina tās problēmas, kuras nav jārisina, arī dziednieki. Kāpēc dziedniekiem vissmagākās karmas? Tāpēc, ka iejaucas citu dzīvēs. Es to tagad esmu sapratis. Filozofi, gudrie, vecie cilvēki - viņiem ir apcere. Viņi apcer dzīvi. Agrāk viņš ir trakojis. Tagad ieklausās dabā. Viņam ir kāda problēma – piem., viņš nevar paiet – sēž un vēro, gūst atziņas. Vai pretēji - sieviete gados – vakarā nāk miegs, bet viņa cenšas to pārvarēt, lai noskatītos vai noklausītos ziņas un dabū no dzirdētā kādu...zarazu. Arī tā es izsakos. Cenšos būt ļoti dabisks. Cilvēkiem saku: paskatieties uz notikušo no tāda vai citāda rakursa – ko tas jums dod, kāpēc tieši tas ir svarīgs? Ko jūs no tā iegūsiet?

Tu esi ļoti mainījies! Vairākus gadu desmitus esmu lūgusi tavu palīdzību un esmu to saņēmusi. Lielāko tiesu tas bija saistīts ar uzņēmumu darbību – kad un ar ko slēgt līgumus, kādos laikos, kā izvēlēties darbiniekus utt. Varētu teikt, ka tu mani vadīji pa veiksmes taciņu. Vai ir noticis kaut kas, kas lika vai ļāva tev izmainīt domāšanu, attieksmi, darba sfēru un metodes?

Šogad, dažas dienas pirms Zvaigžņu dienas man pēkšņi kļuva ļoti slikti. Nevarēju paelpot, mocīja smags klepus, kuram es nekādi netiku pāri. Tieši Zvaigžņu dienas priekšvakarā jutu, ka šī būs pēdējā šīs zemes dzīves diena. Pie ārstiem parasti neeju, pieņemu visu, kā Dievs tā lēmis, tātad esmu to pelnījis. Pienāk nakts un kļūst arvien smagāk. Gulēt aizeju vēlu, pussēdus. Paelpot nevaru. Skaidri jūtu ka,šovakar kaut kas būs. Vienā brīdī redzu sevi no malas, elpot viegli. Man piestājas klāt Zvaigžņu Māte (aizsaulē aizgājusī Grīziņkalna gaišreģe, akla, sena A.Ķeviņa paziņa. I.R.) un mamma.

Kāda izskatījās Zvaigžņu Māte?

Veca tantiņa – smaidīga, jautra, bet ne tāda, kādu viņu atceros pēdējos gados šajā saulē. Atjaunojusies par gadiem 20.Tajā pusē atjaunojas, tas nav tik vienkārši – aizej un viss.Paiet laiks, kamēr atjaunojas – vidēji tajā pusē pēc 20 gadiem notiek pārdzimšana, bet kā kuram. Cits nāk atpakaļ tūlīt. Tur laika nav – viens mirklis var būt gadi. Man teica, kad informatīvi paiet 20 gadi – kamēr izmācies, nomaini dažādus ķermeņus utt. Kāds izdomā par koku piedzimt – tad jāgaida, kamēr koku norubī, vai būt par zivi – jāgaida, kamēr kāds to izvelk laukā un uzliek uz pannas. Kā savādāk ķermeni zaudēt? Apģērbs tajā pusē ir maināms, un ir cilvēki, kuri grib to izmēģināt. Katram ir iespēja izmēģināt, lai nokļūtu līdz tam svētajam mirklim kļūt par cilvēku.Sieviete ieliek spirāli – atkal ceļš uz šo pasauli aizslēgts.

Tās jau citas tēmas, lai gan ne mazāk interesantas. Kas notika tālāk ar tevi?

Aiz vienas rokas mani satver Zvaigžņu Māte, aiz otra – mamma un velk projām. Es saku, ka gribu vēl padzīvot. Nekas, nekas – atpakaļ tiksi, viņas atbild. Sarunas notiek īpatnēji – nevis kāds muti vārsta, bet krūtīs – es dzirdu kā viņas runā. Saprotu, ka tūlīt uzzināšu informāciju, kura tik nepieciešama visiem cilvēkiem. Teiktais bija domāts tieši man, lai to iznestu tālāk. 

Abas, turot aiz rokām, mani ved. Apkārt viss gaišs – bet nav ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness. Līdz apvārsnim apgaroti cilvēki gaiši pelēkās drānās, neviena bērna.

Kāpēc nebija bērni?

Kādi bērni? Iedomājies, kas ir sieviete? Tie ir vārti. Pieaudzis taču nevar piedzimt. Sievietei tie apartamenti ir iedoti tik lieli, lai cilvēks bērna veidā nokļūtu šajā pasaulē. Kā būtu, ja uz šīs pasaules nonāktu pieaudzis ķermenis, bet ar bērna prātu. Viņš taču ar šo ķermeni nemācētu rīkoties. Atnākot uz zemes bērni ir ļoti gudri, bet šeit vienmēr ir kāds, kurš grib viņiem uzspiest savu gribu. Ja tas turpinās, tad bērnam nervi beigti un viņš neko citu vairs nevar kā taisīt šmuces. Kamēr bērns ir mazs, viņš sarunājas ar tiem, kuri palika tai saulē. Kad bērns pieaug, pieaugušie jau ir paspējuši viņu samaitāt, iedot citus pasaules uzskatus un viņš šīs sarunas vairs neatceras.

Skaidrs, gandrīz skaidrs... Kas tālāk? 

Mani tur aizved. Ir silts. Nav ne ziema, ne vasara. Mani atstāj pie kāda vecāka vīra – balta, balta ar sārtiem vaigiem, visu laiku smaidošs. Viņš bija savādāks kā citi. Abas dāmas pazūd, un es tieku tur atstāts. Es domāju: nu ir vakars! Kā tikšu atpakaļ? Man rodas jautājums, kāpēc viņš savādāks kā citi? Parādījās tumši zils, milzīgi spēcīgs gaismas stabs, kurš uzgāja kaut kur augšā. Iekšējā sapratne man saka, ka viņš nav vietējais, ir tāds kā eksāmenu komisijas pieņēmējs, kurš pieņem eksāmenus ceļojumam uz zemes dzīvi. Man jāuzstājas uz tās līnijas, kur uzstājas visi, kad ir nomiruši. Ar kājām es tur negāju – vienkārši atrados uz tādu kā slīdceliņa. Tad skatuve un sajūta, ka visi cilvēki uz mani skatās un sajūt. Es tur esmu un tajā brīdī ļoti garš gars no aizmugures caur sirds aizmugurējo augšējo centru uz sirds priekšējo augšējo centru vada savu balsi:ko tu esi savā labā izdarījis ar laiku, kurš tev tika dāvināts? Ko tu priekš sevis esi izdarījis? Biju šokā, jo sapratu, ka visu laiku esmu tikai devis, devis... Es sapratu, ka neko priekš sevis neesmu darījis un tagad ir ziepes. Dzīvoju pie jūras, bet esmu tur bijis tikai pāris reizes. Es sapratu, ka mana kalpošana ir vājprāts. Kam to vajag? Esmu gājis gulēt vienos naktī un cēlies sešos, bez brīvdienām, bez atpūtas. Katru dienu esmu risinājis citu dzīves.

Ja tev tagad piedāvātu tūlīt braukt uz Āfriku, ko tu darītu?

Brauktu. Pārceltu pacientus uz citu laiku un prom būtu. Es mācos pateikt nē. Vakar pat – kāda ārste man stāstīja, ka pie Bīriņiem zied fantastiski vīgrieži, bet es jau nevarot braukt – tūlīt būs klāt nākošie pacienti. Piezvanīju, pateicu, ka kavēšos, lai pagaida un braucu. Pirmo reizi dzīvē es biju foršos vīgriežos. Lauzu vīgriežus, kaifoju no to smaržas, dabūju kārtīgu lietu, izliju lupatu lanckās, pie mašīnas novilku bikses, kreklu un pilnīgi kails braucu. Klienti bija atbraukuši, bet es padomāju: neiešu jau tagad ģērbties. Tāds pats pliks gāju.

Tā jau sirdstrieku var dabūt – ilgi gaidītais, tautā pazīstamais dziednieks nāk pliks!

Man visas kaites uzreiz pārietu!

Nu pilnīgi kails es nebiju, bet atbraucēji no sirds smējās. Apģērbos un visus pieņēmu. Tas bija mans pirmais pilnasinīgais vakars ar milzīgu prieka un laimes sajūtu, jo biju atļāvies aizbraukt uz vīgriežu pļavu...

Ko teica balss?

Nu, jā! Es domāju: ak, Dievs, es neko neesmu darījis. Man tāds kauns pārņēma. Pēkšņi parādījās divi apļi – tā uz leju, un, tā kā esmu vīrietis, tad arī divi vecīši. Viens iet pa apli – iedzer, uzpīpē, meitas mīlē, bet katru dienu vēršas pie savas sirdsapziņas: ak, tu mana vecā grezele, piedod man! Mana kreisā roka nezināja, ko dara, bet man bija tik labi... 

Ik mirkli mūs vēro tūkstošiem acis un klausās tūkstošiem ausis. To jau agrāk man teica arī Zvaigžņu Māte. Ir jādomā, ko darām, sakām, domājam. Tālāk es redzēju tādas kā eņģeļu galvas, kuras pasmējās par vecīša smieklīgo lūgšanu un grēki tika piedoti. Vecītis, lai arī ir kādu meiteni pavedis, trakojis, bet visu dzīvi bijis ļoti dzīvespriecīgs. Viņš var arī kādu norubīt , bet tikai tad, ja tas tā būs vajadzīgs, jo cilvēks nevar neko izdarīt, ja tas nav tā lemts. Mēs viens otram esam karma, kaut kas īpašs, skolotāji...

Pēc kārtējās uzdzīves vecītis atkal vēršas pie savas vecās grezeles (sirdsapziņas), bet viņš zina, ja saslims, tas būs no Dieva. Ko cilvēkam uztraukties? Cilvēki plēšas, iet pa kreisi, kāds rauj atpakaļ – tas viss ir paredzēts. Tā ir rotaļa. Esam kā bērni rotaļu laukumā – visi rotaļājamies. Neviens nevienam nepieder. Dzīve jāuzņem kā spēle.

Vecītis tā nodzīvojis ilgus gadus, vienmēr bijis dzīvespriecīgs, jautrs, pie ārstiem nav gājis, ar naudu arī kā nu kuru reizi, bet paēdis ir bijis vienmēr, jo pratis visus darbus darīt. Es saviem pacientiem jautāju: vai jums ir entuziasms? Nu izmetīs jūs no viena darba, bet, vai jūs kaut ko protat, vai ir kaut kas, ko jūs dariet ar sajūsmu? Ja kaut ko dara ar sajūsmu, jebkurš iedos maizītei. Katra cilvēka vienīgais dzīves uzdevums ir nevis pārkārtot kosmosu, bet būt laimīgam, apmierinātam un priecīgam kā dienu uzsākot, tā arī to pavadot.

Cilvēks pierod dzīvot vienos apstākļos. Kad tiek iemests citos, ir divas iespējas – vai nu apvainoties un nomirt, vai pieņemt tos par labiem esot. Arī tie cilvēki, kurus izsūtīja uz Sibīriju, iemācījās jaunos apstākļus pieņemt un izdzīvoja. Grūti ir tiem, kuri nemāk atteikties – no mantas, ierastiem apstākļiem, ieradumiem. Par to runā arī bībelē.

Tu teici, ka redzēji divus apļus. Kas bija otrā?

Vīrietis iet pa apli, ievēro likumus, tēlo milzīgi gudro skolotāju, ļoti gudri runā, stāsta visiem, kā pareizi dzīvot, iedomīgs pēc suņa, taisns. Eņģeļi dusmojas, rauc pieres, dod vienu mācību pēc otras, nekas nemainās. Eņģeļiem tas apnīk un viņi viņu novāc no šīs saules nost, parāda dzīves patiesību, pēc tam atlaiž uz zemi atpakaļ. Šāda tipa cilvēki ātrāk atgriežas, jo nav dzīvojuši – eksistējuši, tēlojuši gudro, iedomīgo, bet patiesībā bijuši muļķi.

Ka tik tu nerunā par sevi...!

Protams, arī par sevi. Nāku pie sajēgas. Lēnām. Esmu sācis pat dejot...

Tā kā vēl nesapratu, man rāda nākamos divus apļus – bagātā tēva dēla atgriešanās pēc tēva mantas nospēlēšanas. Tēvs rīko dzīres, priecājas, jo dēls atgriezies. Otrā aplī – brālis, kurš visu laiku kalpojis. Viņš saka: es tev visu laiku kalpoju, bet tu man pat paldies nepasaki! Tēvs dusmīgs: ak tā! Tu brāli skaud – prom no acīm! 

Viss tas tika teikts priekš manis, bet es domāju, ka katram tas var būt derīgi zināt. Vismaz uz mani tas ir atstājis pamatīgu iespaidu.

Ar to nekas nebeidzās – mani virza tālāk. Redzu milzīgu ekrānu. Uz tā pa kreisi -dzīve, kuru esmu dzīvojis tagad – tur ir gan vārdi, kuri runāti, gan domas, kuras domātas. Man vārdi ar domām neiet kopā. Cilvēki uz mani skatās un man tāds kauns! Šitāds liekulis, šitāds iedomīgais ķēms! Sajūta riebīga.

Otrajā pusē dzīve, kuru esmu dzīvojis tai saulē, veidojot savas patiesās būtības scenāriju. Tur jautrība, prieks sit augstu vilni. Atkal viss neiet kopā, un es gribu ko mainīt. No aizmugures man tiek prasīts: kas tu gribi būt nākamās dzīves pirmajā daļā? Gadi tur neeksistē. Man no iekšienes momentā nāk atbilde: ceļu klaidonis – muzikants. Daudz meitenes, ģimenes nav, garena vīna pudele ar skābu vīnu un apkrepis siera gabals kabatā. Es eju pa putekļainu ceļu – šķiet, ka tā bija Sicīlija.

Kas tu gribi būt nākamās dzīves otrajā daļā?, man prasa. Es redzu sevi kā režisoru, kurš taisa filmas no ceļos sakrātiem sižetiem. Nekad mūžā neesmu par to domājis. Laikam esmu bijis pamatīgi nocieties, jo tajā dzīvē man ir liela ģimene, lērums bērnu, bet es ar viņiem tajā brīdī kopā neatrados. Es taisīju filmas un apgādāju ģimeni ar naudu. 

Tajā pusē gaida arī nākamie vecāki. Kādu laiku mēs dzīvojam kopā, iztēlojam kurš par kuru rūpēsies, ko darīs, kurš tēlos vecākus. Tad vecāki satracina jauno pāri, kurš arī izvēlēts. Kad pāris satracināts, kodols saules ātrumā sāk riņķot, un, kad cilvēks ir dulls, viņš dabū bērnus. Ja sāk ar prātu domāt – nekāda jēga nav.

Vēl man tajā pusē rādīja teātri, kuru spēlējam vēl tai saulē esot, pie tam katrai izrādei (topošajai dzīvei) tiek doti neskaitāmi varianti, lai parādītu, kas būs tad, ja rīkosies šādi, kas, ja savādāk. Es vēroju ar interesi, jo man bija svarīgi, kā šie procesi notiek, un, vai ir iespēja šai saulē ko mainīt.

Bez manis tur bija arī kāda sieviete, kura teica, ka uz zemes dzīvi vairāk neatgriezīsies. Ak, tā! Tad uz specskolu, kurā gari attēlos rāda, kas būtu noticis, ja viņa būtu ieradusies, un, kas notiktu – kāda būtu rezonanse, kā visa pasaule ciestu, ja viņa neierastos. Sieviete padomāja un teica: labi, būšu medmāsa, bet bez ģimenes!

Man ļoti interesēja, kas tas ir, ko sauc par Dievu. Milzīgā ātrumā aiz čupras tiku parauts augstu, augstu. Mūsu planētu, Saules sistēmu, citas galaktikas ieraudzīju kā kniepadatas galviņas – to bija ļoti daudz. Savā cilvēciskajā saprātā padomāju: ak, kungs, kā es tagad tikšu atpakaļ? Zem manis parādījās aplis, tāds kā riepa. Pats es biju tukšumā. Aplis bija ļoti liels, gar ārējo malu tumši zils ar žilbinošiem, maziem punktiņiem viscaur. Nākošā apļa krāsa bija gaišāki zila, tās pārklājās. Punktiņu vairāk. Tā gaišāk un gaišāk – līdz vidus žilbinoši balts. Aplis nebija vienpusējs, bet pildīts. Āriene mijās ar iekšieni, iekšiene ar ārieni, veidojot bezgalības zīmi. Tur notika radīšanas process. Man tika parādīts, ka tie, kuri iziet cauri visiem līmeņiem (tur esošajām dzīvēm), beidzot sevi strostēt par grēkiem, kuru vispār nav, bet gan izbaudot katru dzīvi ar garšu, kļūst par Dievu – atgriežas pie savas esības. Viņi top piepildīti ar to, kas saucās Dievs, un ir kā mazie punktiņi, kuri stāv pāri visām planētām. Tas ir vienīgais Dieva dzīves uzdevums – kļūt par Dievu caur cilvēku, un ne tikai – caur putnu, koku, zāli; caur visu dzīvību. Nav divas vienādas sniegpārsliņas, kāpēc? Tie, kas ir tajā pusē, mēģina cilvēkus iepriecināt, pieņemot tādas vai citādas formas.

Kā Dievs kļūst par cilvēku? Kas notiek?

Tas, ko sauc par Dievu ir milzīgs Saprāts. To veido biljardiem mazo punktiņu. Šie punktiņi ir izgājuši visu planētu dzīves līmeņus. Visaugstākais līmenis nav tēlot svēto, bet dzīvot ar garšu. Tagad es to zinu. Zinu arī to, cik daudz jāmācās – jāmācās Dzīvot, jāļaujas sajūtām.

Tā kā esmu dravnieks, man kā dravniekam tika rādīts kā Dievs kļūst par cilvēku. Mani parāva uz leju, aplis palika augšā. Tā vidū izveidojās milzīgs, žilbinoši balts bišu spiets. Spožās bites riņķoja apkārt, ķekars kļuva arvien lielāks līdz mazāki ķekari atdalījās un sāka krist uz zemi, ne tikai uz šo planētu. Spieta bites pieņem visu stropu bites. Tā bija bagāža - zināšanas. Skolotāji. Kā lai Dievs visu laiku uzturētu sevi dievišķā līmenī? Viņam jāpieņem viszemākais un jāaug uz augšu. Tad skolotāji izgāja pa zemēm, kur bija vissmagākā zemes struktūra – sausums, slapjums, mitrums, nabadzība...Tur, kur ir aukstums un mitrums, tur ir liela depresija. Arī Latvijā dzīvot ir grūti – latvieši ir tik depresīvi!

Skolotāji pieņēma iespēju piedzimt bomžu un dzērāju ģimenēs. Ļoti slikti dara tie, kuri mēģina tēlot lielos labdarus un pieņem dzērāju bērnus adapcijā. Viņu uzdevums ir izaugt no ielas, no mēsliem. Pacelties un ņemt līdzi apkārtējos. Adoptēti viņi to nevar darīt. Tāpēc ļoti daudzi no viņiem vēršas pret saviem audžuvecākiem. Viņi ir noņemti no trases, un ar savam izdarībām protestē. 

Tad citi ķekari mazliet pagāja uz leju, pēc tam uzlidoja augšā un pārvērtās par putniem. Visa putnu pasaule ir par taisno no tā, ko sauc par Dievu. Visi viņi ir skolotāji. Tas saskan ar bībeles vārdiem: raugieties uz putniem! Ne tie sēj, ne tie pļauj, bet viņi ir krāšņāk apģērbti kā Zālamāns savā laikā. Putni ir svēti – viņi rāda, ka nav jāsasprindzinās, vienkārši ir jābauda. Mans tēvs saka viedus vārdus: ej ar cieņu pa zemi un cieni, jo es tai brīdī varbūt būšu zem tavām kājām. Cieni zemi. Tā nav tikai Latvija, tā ir planēta, visa zemesslode. Nespļauj uz viņu. Senči godāja Zemes māti, Laimes māti, Meža māti. Mūsu senči bija gudri – viņiem viss bija. Un tad cilvēki sajuka prātā – sāka svārstīties un zaudēja savu būtību, zaudēja sevi. Tas, kas ir tagad, ir viņu nopelns.” 

Tālāk man parādīja milzīgu apli – vidū svītra. Pluss vienā pusē, mīnuss otrā. Dievs un tas, ko mēs saucam par Velnu ir viss vienā personā. Dievs nevar visu laiku būt tikai par Dievu. Ja viņš neizglītosies, nenāks smagās zemes struktūrās, ja neizbaudīs, kā ir būt ar matēriju – nevarēs atdzimt. Viņam jādzīvo līdzās, visā jābūt iekšā, un tam visam jāiziet cauri ar prieku un pateicību. Nevar būt tikai labi, vai tikai slikti – abos gadījumos nebūtu vērts dzīvot. Cik ilgi ēdīsi tikai saldo ēdienu? Cik ilgi dzīvosi tikai tumsā bez lodziņa uz izaugsmi? Visam jābūt līdzsvarā. Kad līdzsvars tiek zaudēts, tad pasaulē ienāk Hitlers, Staļins...Tie arī ir skolotāji, kuri tur tiek taupīti kā cilvēku iedomības pārmācītāji. Nav nešķīstie un nav arī svētie. Kad tas, ko sauc par matēriju ir palikusi iedomīga, tad viņa ir jāpārmāca. 

Cilvēka ķermenī var iemājot vairāki gari. Ja cilvēks nojūdzas, sajūk prātā, kļūst iedomīgs – gars tiek atvaļināts uz kādu laiku un viņa vietu ieņem cits. Cilvēks dzīvo normālu dzīvi līdz kaut kas notiek un viņā iemājo varoņa gars. Cilvēks taisa revolūcijas, apvērsumus, bet tad, kad noliktais padarīts, gars aiziet, cits nāk vietā un cilvēks izmainās – kļūst mierīgs. Arī Kristus izdzīvoja sev paredzēto dzīvi. Rakstu mācītāji viņu piesita pie krusta. Kas tagad ir pie varas – arī rakstu mācītāji... Cilvēks ir evolucionāra būtne – viņam ir jāaug uz augšu. Pakritušais arī ir jāgodina. Viņam pacēlums vajadzīgs, nevis nosodījums par mūžīgo nāvi un elli.

Ir milzīgi daudz patiesie, gudrie, kuri uzskata, ka tikai viņiem ir svētā patiesība. Kas likvidē skolotājus? Bet nesodīsim – katrs savu nopelna.

Ko iedod zivju dīķī, lai zivis labāk barotos? Ielaiž plēsējus – līdakas. Mazās zivtiņas kļūst tramīgas, kustīgas, cenšas izdzīvot. Tieši tas notiek arī tagad. Latvijas, arī pasaules cilvēki pārmērīgi bija un ir aizrāvušies ar mantu, slīgst tehnokrātijā, nemāk ne no kā atteikties, pieķērušies ieradumiem. Kāda saimniecība par velti deva zemi, turklāt apstrādātu: nāciet, stādiet – būs ziemai kartupeļi. Nenāk, nevajag.

Latvijas cilvēki slīgst depresijā, ir stīvi, sastinguši. Cilvēks, kurš nedarbojas, ir miris. Ja cilvēks ir badā, viņš darīs visu, lai vismaz pārtiku savējiem atnestu.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad viss, kas notiek tagad ir likumsakarīgi.

Kad tauta, vai tās daļa sāk grimt labklājībā, viņa pārstāj saprast, kas ir labs, kas slikts. Viņai tiek doti pliķi un pamatīgi. Tiek taisīts haoss, krīze -lai ūdens saviļņotos. Tas ūdens stāvošā dīķi ir skaists, bet sasmacis. Kā tīra dīķi? Ielaižot iekšā straumi. Cilvēks drīkst lamāt dīķi tikai nedaudz, bet, ja cilvēks saceļas pret Dieva ierādīto kārtību un sāk lamāt un lādēt par daudz, tad šie lāsti nāk atpakaļ. Arī tie, kuri izteikti domās.

Un tad no augšas nāca blīvas, garas lietus lāses – tumši zilā krāsā, pilnas ar enerģiju. Bija cilvēki, kuri no tām pārtika, bet bija arī tādi, kuri ēda kalniem ēdiena, nevarēja paiet, uzpūtās un uzsprāga. Ar to varēja saprast, ka cilvēki nakotnē vairāk pārtiks no dabas enerģijas, bet, kuri daudz ēdīs, tiem sāksies veselības problēmas. Pieradums pēc lēruma produktiem, bailes, ka kaut kas pietrūks, nespēja apjēgt, ka bez daudz kā var un vajag iztikt. Ēdiens nospiedīs pašu ēdāju - arī to var dažādi tulkot. Pasaulē visa kā ir par daudz. Riņka dejā mēs ķeram paši savu asti. Jo lielāks stress, jo lielāks tukšums. Jo lielāks tukšums, jo vairāk vajag!

Tur man tika rādīts, ka nākotnē visa kā būs jālieto maz – dominēs garšas, baudas – viss būs jāņem ar sajūtām. No augšas nāks arī spēcīgas, karstas enerģijas straumes, no kurām cietīs gan cilvēki, dzīvnieki, gan daba, bet tas nebūs atomkarš. Augšas ķēniņš būs dusmīgs uz cilvēkiem.

Varbūt strāvas tiks sūtītas tāpēc, lai sadedzinātu cilvēkos lieko? Esmu par to jau dzirdējusi. Tie, kuros liekā maz – karstumā izdzīvos, vienlaicīgi atbrīvojoties no nevajadzīgā druskām, bet tie, kuros tā daudz degs līdz sadegs.

Es nezinu, kā tas notiks, bet zinu, ka Latvijā viss būs labi. Man tika teikts, ka pienāks brīdis, kad slimnīcas nebūs, bet būs atsevišķas vietas, kur operēs – piem., kāda trauma, nelaimes gadījums. Nākotnē būs dziednieciskie parki, kuros cilvēki dziedināsies ar mieru. Slimības izzudīs. Es pats pie sevis jūtu kā atjaunojas spēki. Cilvēkiem radīsies vēlēšanās sajust, ko runā daba - sevišķi koki. Cilvēki pret visu vērsīsies ar lielu mīlestību un mīlestību saņems pretī. Brutalitāte, kritika un skaudība izzudīs. Darbosies tikai sirds enerģētiskie centri. Cilvēkiem ir paredzēts nepārtraukts izaugsmes process, bet ar prieka un labām sajūtām.

Kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri to visi ignorēs? Kas būs ar tiem, kuri apzināti vai neapzināti turpinās degradēties?

Kad viņi nonāks tur augšā, viņiem tiks piedāvātas dažādas iespējas, bet, ja viņi savā degradācijā par visu nospļausies, tad tiks nosūtīti uz apakšplanētu. Es nezinu, kas tā par planētu, bet tur viens otru ēd. Tā ir iznīcība. Es to redzēju kā tintes zivis, kuras pelēkā tumsā viena otru kampj. Visu laiku notiek izdzīvošanas process. Augšā blāva gaismiņa. Viņi grib atpirkties – izpirkt šo un vēl nākošo dzīvi, atdodot sevi kā upuri. Tikai tad, kad viņi sapratīs dzīves patiesību, viņi tiks augšā. Arī tur ir eņģeļi, kuri rāda kā ir, kad sāpes dara citiem. 

Kritizēt nav ieteicams. Ja kritizēsim prostitūtas, nākošajā dzīvē būsim prostitūtas. Kas smiesies par gejiem – kļūs geji.Kritizējot citus cilvēkus, mēs kritizējam Dievu.

Kā tu tiki atpakaļ uz šīs zemes?

Pamodos, atvēru acis un divu dienu laikā atveseļojos.

K. Skalbe 1920. gadā saka šādus vārdus: „Ir brīži, kad dievišķā agonija uzliesmo visā savā spēkā un skaistumā, tas ir tad, kad rodas jauna reliģija un arī kad tauta iekaro sev brīvību.”

Reliģija – katra individuāla izvēle. Brīvība – cik brīvi paši spējam justies, bet karot gan pārstāsim!